rundens/pavasara semestris
Sesija garām – jā, rīt (t.i. šodien) man sāksies pavasara semestris.
Ir grūti to atzīt, bet toreiz, dejošanas koncerta kavēšana ļooooti labi atmaksājās. Tas bija sesijas sākums un pirmais eksāmens ķīmijā. Bija uztraukums par to, ka trāpīsies visi jautājumi, kurus es nezināšu, bailes jau no tā, ka tas ir pirmais eksāmens un sākās sesija. Bet eksāmens noritēja ļoti labi, tas bija rakstisks, pasniedzēji, kas pieskatīja mūs, bija cilvēcīgi, morāli nenospieda. Sēdējām lielajā auditorijā, vairākas grupas, un sasēdināti bijām apmēram pa grupām – tā, ka grupasbiedri bija viena krēsla attālumā. 
Anatomijas eskāmens – ANATOMIJAS EKSĀMENS!!!!! Brrrrr. Pilnīgi pretēji ķīmijas eksāmenam. Mutiskais eksāmens, pasniedzēji – . Teikšu tā -tas bija briesmīgi. Briesmīgi bija viss – gan ~120 lapu iemācīšanās 2 dienu laikā, gan likšana, gan divu dienu “athodņaks” no/pēc eksāmena. Panika, izmisums,bailes, histērija, beigās pat vienaldzība – vārdi, kas raksturo manas tā brīža izjūtas.
Šūnu bioloģija – testveida ieskaite ar atbilžu variantiem, bet arī lika mazliet pastresot. Pēc visiem grūtajiem eksāmeniem bija ļoti grūti saņemties un sākt kaut ko mācīties šim eksāmenam. Lasīju čiliņā, jo nebija tak’ viss jāiekaļ vārds vārdā, kā tas bija iepriekšējos eksāmenos. Tomēr pirms pašas ieskaites, likās, ka mācījos par maz. Beigās tomēr viss izvērtās labi un arī ieskaite nolikta.
Sesija ir nolikta, un vajadzētu mierīgu sirdi uzsākt pavasara semestru, bet tagad man ir briesmīgs uztraukums. Uztraukums par visu. VISU! Par to, ka nespēšu tikt tam visam līdzi, nespēšu iemācīties. Šīs baiļu sajūtas rodas no tā, ka tagad es zinu kā tas ir. Tik labi bija vienkārši mācīties pagaišsemestrī. Viss bija iegājis noteiktā ritmā – mācies, kolokviji, kolokviji, mācies. Bet tagad viss no gala. Eh.,,,…! Un vēl es apzinos, ka ar katru semestri tas viss apjoms tikai pieaugs, varbūt arī tas mani biedē.
Visi biedē jauniņos ar briesmu stāstiem par histoloģiju. Interesanti kā būs, kā būs?! Kaut gan zemapziņā es zinu atbildi uz šo jautājumu, un kā jau pesimistei, šī atbilde neskan – viss būs labi.
Bet pēc nomocītās sesijas, es nepārstāju mīlēt rsu. Man liekas man šī universitāte patīk arvien vairāk un vairāk. PAr spīti visām grūtībām.
Filed under: Atmiņās.. | Leave a Comment
jauko skeletiņu dejas
Kolokviju nedēļa veiksmīgi aizvadīta (otrdien uzzināšu anatomijas kolokvija atzīmi – par muskuļiem). Šī nedēļa ir pirmssesijas nedēļa, kuras laikā man būs jāiemācās trīs ķīmijas kolokviju visas tēmas un divu anatomijas kolokviju visas tēmas, ā jā un vēl šūnu bioloģiju lekciju tēmas. Un tas, ja godīgi, mani biedē – pirmā sesija manā mūžā un es ceru, ka tā nebūs arī pēdējā, šajā universitātē.
Ā, gribēju atzīmēt to, ka semestra vidū, intensīvas mācīšanās laikā es gaidīju, kaut ātrāk pienāktu pirmssesijas laiks, kad gandrīz visas lekcijas un nodarbības būs jau beigušās un būs daudz brīvā laika. Tagad, es nevaru sagaidīt, kaut ātrāk sāktos normāls dienas režīms ar intensīvo mācīšanos. Kad ir daudz brīvā laika, tad nu nekāda mācīšanās nesanāk. Kā arī esmu jau noilgojusies pēc visām tām lekcijām ar 250 cilvēkiem pilnās auditorijās.
Apbēdina, ka pirmo reizi mūžā (laikam) nāksies nepiedalīties dejošanas koncertā, mācību dēļ. Jūtos nelāgi, jo nez kāpēc man liekas, ka tā nebūs tāda vienīgā reize. Bet kā man apkārtējie cilvēki saka - ir jāizvērtē prioritātes un jāizlemj, kas dzīvē un uz doto brīdi ir svarīgāks.
Jauko skeletiņu dejas šajā video:
Filed under: Atmiņās.. | Leave a Comment
ziemassvētku vecīti!
Beidzot mēģināšu noformulēt savas domas par Ziemassvētkiem un Jauno gadu. 
Nav tā, ka man pavisam nepatīk šie svētki, nepatīk tikai tas, ka šie svētki tik ļoti tiek gaidīti. Visur eglītes, salkanās Ziemassvētku dziesmiņas, sarkanā, zaļā krāsu gamma, rūķu cepurītes (kas nebūt nav slikti), BET pēc šiem svētkiem paliek tikai tāda kā vilšanās sajūta. Tā ir, kad kaut ko tik ļoti gaidi, un beigās, kad tas tiek sasniegts, paliek tikai tukšuma sajūta. Tā man ir ar Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Jaunā gada pirmajā nedēļā, visām tām rūķu cepurēm un rotājumiem, un pārdošanā esošajām dāvanām vairs nav nozīmes. Cilvēki sāk gaidīt Valentīndienu (kas arī nav mani mīļākie svētki).
Secinājums-veikalu pārspīlēšana ar svētku rotājumiem, tikai bojā man svētku sajūtu, nevis sekmē tās rašanos.
Filed under: Atmiņās.. | Leave a Comment
šī nedēļa
Neatkarīgi no tā vai tu mācies laicīgi, vai pēdējā dienā, tāpat nevar paspēt iemācīties visu, kas būtu jāiemācās.Tāpēc – ļaudis, mācieties laicīgāk par laicīgi.
Šī nedēļa bija grūtākā nedēļa manā mūžā. Ir uzrakstīti 2 kolokviji un viens lielais noslēguma kontroldarbs (pirmdiena, trešdiena, piektdiena).
Starp citu šodien uzrakstīju savu pirmo kolokviju anatomijā par kauliem un savienojumiem. Zinu, ka praktisko daļu esmu nokārtojusi(to jau šodien pateica), toties par teorētisko daļu nekas vēl nav zināms. Pirms kolokvija visiem bija uztraukums, dažiem histēriski smiekli un ļaunie jociņi. Pēc teorijas uzrakstīšanas pirms praktiskās daļas- histēriskie smiekli un nežēlīgākās galvassāpes. Jā, vispār, ja tā padomā, tad pirmais anatomijas kolokvijs man asociējas ar galvassāpēm un galvassāpēm.
Tas viss bija tik paranojiski, nedrīkstēja rakstīt uz savām lapām, pirms rakstīšanas apstaigāja un paskatījās vai ir špikeri, pārbaudīja pat salvetes, vai uz tām nekas nav uzdrukāts. Likās nepierasti, salīdzinot ar skolas laikiem, kad mierīgi biija iespējas sarakstīt špikeri pat uz rokas, vai vispār špikot no grāmatām vai kladēm.
Šovakaru paņēmu brīvu, gulšņāju skatījos filmas un neko nedarīju. Rīt un parīt gatavošos ķīmijas kolokvijam, kas būs otrdien. Un tad tas murgs būs bišku norimis. 
Filed under: Atmiņās.. | Leave a Comment
mēnesis un vēl mazliet
Nesen iesākās oktobris un tas nozīmē, ka pagāja jau viens mēnesis un vēl dažas dienas kopš es sāku mācīties stradiņos. [tam bija jāizskan tā lepni, svinīgi, bet ne augstprātīgi]
Pa šo laiku paspēju uzrakstīt n-tos kontroldarbus un divus kolokvijus – ķīmijā un molekulārajā bioloģijā un ģenētikā, paldies Dievam, Čakam Norisam, Sūklim bobam, ka sekmīgi.[kontroldarbi mums ir katru nodarbību, tāpēc tas nav nekāds jaunums]
Teikšu tā-Stradiņi izraisa atkarību.
Ā un sodien vajadzēja mācties anatomju un ķīmju, bet es neko, NEKO šodien nedarīju. Zinu, ka nedēļas vidū es to nožēlošu, bet neko ar to nevarēju izdarīt. Ir tak jāuztasa sev kāda brīvdeniņa.
Mums visiem grūti, mēs visi baidamies no kolokvijiem un anatomijas, mēs visi knapi paspējam visu izdarīt, un MĒS VISI par to smejamies, jautrojamies un jokojamies. Dažreiz tas aiziet līdz histērijai, bet nu un! 
Ak, kā man te patīk!
Filed under: Atmiņās.. | Leave a Comment
Prieks, kur tu rodies?!
Šajā tumšajā rudens naktī, kad stradiņbērni vai nu guļ, vai mācās anatomiju, es sēžu netā, jo man vienalga, mans garastāvoklis ir ideāls.
Pienāca laiki, kad ar labāko draudzeni, ar kuru kopā pavadījām jautrās un garlaicīgās vidusskolas dienas, mēs sazinamies skypā ar video konferenci, jo attālums mūs šķir, mīļie.
Un vienā mirklī, kad ieraugi šo cilvēku smaidām tev (caur webkameru), tavs garastāvoklis uzlabojas. Gribas smaidīt un raudāt aiz priekiem.
Lūk.
Filed under: Atmiņās.. | Leave a Comment
zini kas ir
Tā ķīmija ir grūta un nesaprotama, un iemācīties to nav reāli.
Filed under: Atmiņās.. | Leave a Comment
1.diena RSU
Jā, esmu Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes 1. kursa studente. Tas nav nekas īpāšs, jo mūs ir daudz. 
GODĪGI- esmu nogurusi nezinu, vai no tā, ka ķīmijā pierakstīju vairākas lapas ar visādām formulām,kuru atšifrējumu tā arī neatradu. Vai arī no tā, ka jauni iespaidi, jauni cilvēki, jauna skola, jauna pilsēta.
Ā,Man liekas, ka mēs pa visiem 6 gadiem tāpat viens otru tā arī neiepazīsim, jo mēs esam daudz. Tik daudz, ka mēs visi pat nesatilpām auditorijās.
Sēdēju ķīmijā un aizdomājos,atcerējos, ka skolā man bija labas atzīmes, labas attiecības ar skolotājiem, mācījos, sapratu. Tagad viss jāsāk no sākuma. Viss. Gluži, kā atkal jāsāk iet 1. klasītē, tikai tas ir 10000x grūtāk. Ak jēl. Tieši tas ir tas grūtākais-saņemties visu sākt no sākuma.
Bet es zinu, ticu, ka esmu pareizajā vietā, vienk. tas ir grūti, sasodīts.
Man ir halātiņš.
Filed under: Atmiņās.. | Leave a Comment
?
Sabiedrība, kuras attieksme jau no paša sākuma bija grujoša. Morāli nospiež, aprunā. Kad beidzot esmu iejutusies un pieņēmusi tās noteikumus, saprotu, ka nevēlos atrasties šajā sabiedrībā.
Es jūtu, ka esot šajā sabiedrībā es degradējos, un kļūstu tāda, kāda pavisam nevēlos būt, kaut arī ..
Nu lūk, es nezinu kā man rīkoties. Palikt, darīt to, kas man patīk, bet justies slikti un turināt degradēties? Vai arī aiziet?
Filed under: Atmiņās.. | 2 Comments
mājās nebija elektrības.
Šodien pārskatīju atlikušos, neizmestos materiālus, kas sakrājušies pa skolas laikiem.
Atradu skolas avīzes-pirmos numurus. Atcerējos laiku, kad skolas avīze bija kaut kas jauns un nebijs, tāpēc arī krāju tās. Zinu, ka tāš man vairs nav vajadzīgas un es gribu tās izmest, bet ir grūti.
Literatūras daiļdarbu analīzes, dzejas dienu projekti. Kad vajadzēja piespiedu kārtā sadzejot daudz dzejoļu. Projekti, kas izraisīja tikai riebumu un negatīvas emocijas. [protams šīs emocijas bija jāslēpj, bija jāizliekas, ka viss ir burvīgi]
Asaras acīs saskrēja, atceroties to laika trūkumu, lai izpildītu šos darbus. Vieglas smiltiņas, literatūra! Starp citu, literatūras stundās es neiemācījos saskatīt atšķirības starp frazioloģismiem, metaforām un epitetiem. Iemācījos liet ūdeni.
Filed under: Atmiņās.. | Leave a Comment
